Afganistānas karš (1979—1989)

1978. gada 27. aprīlī pēc Aprīļa revolūcijas izveidoja Padomju Savienībai draudzīgu Afganistānas valdību, kas veica dažādas reformas, tai skaitā tradicionālo islāma likumu modernizāciju. Oktobrī sākās pret valdošo režīmu vērsta sacelšanās nuristāņu apdzīvotajos apvidos un izplatījās citu etnisko grupu vidū. 1978. gada 5. decembrī parakstīja līgumu ar PSRS, paredzot, ka valdošā Afganistānas Tautas Demokrātiskā partija drīkst lūgt PSRS militāru palīdzību.

1978. gadā ASV prezidents Kārters asi kritizēja padomju iesaistīšanos Ogadenas karā. 1978. gada beigās Vjetnama iebruka Kampučijā, likvidējot sarkano khmeru režīmu, uz ko Ķīna atbildēja, uzbrūkot Vjetnamai. Strauji uzlabojās Ķīnas un ASV attiecības. Reaģējot uz Islāma revolūciju Irānā, ASV karakuģi ieradās Persijas līcī. Septembrī parakstītais SALT II līgums sastapās ar pretestību ASV Kongresā. NATO decembrī pieņēma lēmumu par amerikāņu vidējās darbības raķešu izvietošanu Eiropā. Šajā situācijā PSRS bija gatava demonstrēt savu spēku.^[1]

1979. gada martā Ismaīla Hāna vadībā notika sacelšanās Herātā. Valdības karaspēka uzbrukumā, izmantojot tankus un aviāciju, gāja bojā ap 3000—5000 Herātas iedzīvotāju. 1979. gada maijā PSRS pieņēma slepenu lēmumu par īpaša „musulmaņu bataljona” izveidošanu Galvenās izlūkošanas pārvaldes paspārnē. Ietērpti afgāņu armijas formās, 600 desantnieku tika gatavoti iesūtīšanai Afganistānā. 1979. gada jūlijā PSRS desantnieki sāka Bagramas lidlauka aizsardzību. 1979. gada septembrī, kad prezidents Nūrs Mohammads Tarakī personiskā sarunā ar Brežņevu lūdza militāru palīdzību, viņam tika atteikts. PSKP CK Politbirojs nolēma, ka Afganistānā jāizveido mēreni komunistisks režīms, piemērojoties valsts attīstības realitātei. To sāktu ar Tarakī radikālā vietnieka Amina likvidēšanu, taču 1979. gada septembrī Hafizulla Amins sagrāba varu un 8. oktobrī nogalināja Tarakī. 17. novembrī Amins lūdza PSRS veikt viņa rezidences aizsardzību, kas tika uzsākta 6. decembrī. 12. decembrī, pēc sarunām Maskavā ar Amina pārstāvi Pandžšeri, PSKP CK pieņēma lēmumu uz Afganistānu nosūtīt armijas daļas.^[1][2]

PSRS eksistēja divas oficiālās versijas par to, kāpēc nepieciešams karot Afganistānā. Pirmā bija par internacionālo pienākumu pret afgāņu tautu. Tā kā nebija daudz tādu, kas tai ticētu, steigšus tika izdomāta otra, kas tika pusoficiāli stāstīta politnodarbībās: par PSRS dienvidu robežu aizsargāšanu un amerikāņu raķešiekārtām, kas būtu izvietotas Afganistānā, ja padomju karaspēks nebūtu paspējis ienākt. Vairumam sabiedrības tas izklausījās pieņemamāks, jo bija saprotamāks.

25. decembrī uz Kabulu un Bagramu tika pārvietota gaisa desanta divīzija ar 4000 desantnieku un vairāk nekā tūkstoš tonnām munīcijas, divu dienu laikā veicot 350 pārlidojumu. Viena no lidmašīnām Il-76 piezemējoties ietriecās klintīs. 25. decembrī Amins ar prieku uzņēma ziņu par PSRS karaspēka ienākšanu un vēl 27. decembrī uzskatīja, ka padomju armija nodrošinās viņa varu.^[1]

Tomēr 27. decembrī VDK specvienība „Alfa” straujā triecienā ieņēma Amina rezidenci un nogalināja Afganistānas vadītāju. Pēc kaujas Amina līķi atpazina divi nākamās valdības ministri. Viņa sievu un meitu aizsūtīja uz Kabulas centrālcietumu, bet piecgadīgo dēlu nogalināja. Amina apsardzē iesūtītais "musulmaņu bataljons" bija saņēmis pavēli uzsiet uz kreisās rokas baltu marles apsēju — lai viņus nesajauktu ar Amina īsto apsardzi. Savukārt Vitebskas gaisa desanta divīzijas vienības, kas notikumu vietā ieradās tikai uz rīta pusi, nebija informētas par apsēja nozīmi un bez īpašām instrukcijām paspēja nošaut vairākus „savējos”. Pārpratums atrisinājās tikai pēc tam, kad desantnieki izdzirdēja otrā pusē atskanam rupju lamāšanos krieviski. Pie varas nāca prognozējamākais un Maskavai paklausīgākais Babraks Karmals.

Ievešanai Afganistānā steigā tika izveidota īpaša 40. armija, ko nodēvēja par "Padomju karaspēka ierobežoto kontingentu Afganistānā" (krievu: Ограниченный контингент советских войск в Афганистане). Liela daļa sākotnējā personālsastāva bija rezerves karavīri, kas mobilizēti PSRS Vidusāzijas republikās. Tūlīt pēc ierašanās padomju daļas izvietoja stratēģiski svarīgākajos punktos, kurus Afganistānas valdības karaspēks nespēja paturēt savā kontrolē. Pirmā kauja, kurās tika iesaistītas padomju armijas daļas, notika 10.—11. janvārī, kad tām pavēlēja apspiest sacelšanos afgāņu armijas 20. divīzijas artilērijas pulkā Kabulā. 1980. gada 21. februārī Kabulā sākās bruņoti nemieri pret padomju karaspēka klātbūtni, un sākotnēji plānoto karaspēka izvešanu atcēla. Martā padomju daļas tika iesaistītas plašā valdības spēku uzbrukumā nemierniekiem pie Kunāras.

Aprīlī ASV Kongress apstiprināja plaša mēroga finansējumu Afganistānas opozīcijai (angļu: Operation Cyclone): sākotnēji 20—30 000 000 ASV dolāru gadā, ap 1987. gadu sasniedzot 630 000 000 ASV dolāru gadā.^[3]

1982. gadā septiņi lielākie bruņotās opozīcijas grupējumi apvienojās aliansē „Afganistānas modžahedu islāmiskā savienība”, kurā ietilpa Gulbedina Hekmatjara Afganistānas islāma partija, Burhanudina Rabani Afganistānas islāma biedrība, Mohammada Nabi Afganistānas islāma revolūcijas kustība, Mohammada Junusa, jeb Halesa Islāma partija, Saida Ahmada Gilani Afganistānas nacionālā islāma fronte, Sebhatullas Modžadadi Afganistānas nacionālā glābšanas fronte un Abdulla Rasula Saijafa Afganistānas atbrīvošanas islāmiskā savienība. Lai arī formāli būdami Rabani partijas līdzgaitnieki, „Septiņu aliansei” nepievienojās vairāki bruņoto vienību komandieri, kas nepakļāvās nekādam politiskam diktātam. Padomju propaganda, cenšoties nomelnot „amerikāņu rokaspuišus un narkotiku tirgoņus”, divus no viņiem — Ahmadšahu Masudu un Ismaīlu Hanu rādīja kā godīgus un varonīgus cīnītājus par ticību.

Sākot ar 1985. gadu kaujas operācijās aktīvi piedalījās arī ķīmiskā karaspēka ugunsmetēju vienības. Ugunsmetēji tika izmantoti par tuvcīņas ieroci un tika lietoti galvenokārt tajos gadījumos, kad mērķa iznīcināšana ar parastajiem ieročiem nebija iespējama. Parasti tika izveidota grupa no 2—3 ugunsmetējiem un piesedzošā grupa no 6—10 strēlniekiem. Ir zināmi atsevišķi gadījumi, kad modžahedu iznīcināšanai nostiprinātā cietoksnī tika sakoncentrēts līdz 30 ugunsmetējiem, kas uzbruka vienlaicīgi no trim pusēm. Ugunsmetēji tika izmantoti arī autokolonnu apsargāšanai. Tādos gadījumos uguns tika raidīta no bruņutransportiera, izmantojot īsu apstāšanos, kas ļāva panākt negaidītību un spēcīgāku morāli—psiholoģisko iedarbību uz pretinieku.

No 1979. gada 25. decembra līdz 1989. gada 2. februārim Afganistānā dienestu veica 620 000 padomju karavīru, no kuriem pamatsastāvā bija 525 200 (62 900 virsnieku), papildus robežsardzē un citās VDK vienībās 90 000 cilvēku, kā arī iekšlietu ministrijas un milicijas spēkos 5000 cilvēku.

Brošūrā, kuru izdalīja visiem Afganistānā iesūtītajiem karavīriem, bija teikts:

„Padomju kareivi! Atrodoties draudzīgās Afganistānas teritorijā, neaizmirsti, ka pārstāvi armiju, kas sniegusi palīdzīgu roku šīs zemes tautām viņu cīņā pret imperiālismu un iekšējo reakciju. Atceries, ka no tavas uzvedības afgāņu tauta spriedīs par visu Padomju armiju, par mūsu dižo padomju Dzimteni. Atrodoties ADR, ievēro padomju cilvēkam pierastās ētiskās normas, kārtību, likumus, izrādi cieņu pret afgāņu tautas tikumiem un parašām. Pēc sava rakstura afgāņi ir labticīgi, uzklausoši, smalki jūt labo un ļauno. Uz godbijīgu attieksmi viņi reaģē ar vēl dziļāku cieņu. Īpaši augstu viņi vērtē cieņas izrādīšanu pret bērniem, sievietēm, veciem cilvēkiem. Vienmēr izrādi labvēlību, humānismu, taisnīgumu un cieņu pret ADR darbaļaudīm. Stingri ievēro visus ārstu priekšrakstus un padomus. Neizmanto ūdeni no arikiem, kanāliem un citām ūdenskrātuvēm - tajās var būt dažādu infekciju perēkļi.”

1985. gadā pie varas PSRS nāca Mihails Gorbačovs un pamazām mainījās PSRS ārpolitika. 1987. gada jūlijā paziņoja par PSRS karaspēka izvešanu no Afganistānas, ko uzsāka 1988. gada maijā un pabeidza 1989. gada 15. februārī. Viens no 40. armijas izvešanas plāna izveidotājiem bija pulkvedis Dainis Turlais.^[4]

Kopējais bojāgājušo skaits Padomju Armijā (nogalināti, miruši no ievainojumiem, gājuši bojā nelaimes gadījumos) bija 15 051 karavīrs, ievainoti — 49 985. Visā konflikta gaitā bez vēsts pazuda un nokļuva gūstā 417 padomju kareivji, no kuriem 130 tika atbrīvoti un atgriezās PSRS. No Latvijas PSR Afganistānas karā piedalījās 3640 karavīru, no kuriem 62 vai 63 gāja bojā, 177 guva dažādas pakāpes ievainojumus, bet viens pazuda bez vēsts.^[5][6] Afgāņu pusē gāja bojā apmēram miljons cilvēku, lielākā daļa no tiem civiliedzīvotāji.

• Afganistānas kara dalībnieku (un kritušo) kartotēka Latvijas Kara muzejā
• Afganistānas karam veltīta lapa (BBC) (krieviski)
• Russians warn of Afghan parallels (angliski)
• PSRS iebrukums Afganistānā 1979-1989