Infrasarkanais starojums

Infrasarkanais starojums ir elektromagnētiskie viļņi ar viļņa garumu no 750 nm līdz 1000 μm (frekvences no 400 THz līdz 300 GHz).^[1] Šo viļņu garums ir lielāks nekā redzamajai gaismai, bet mazāks nekā mikroviļņiem.

Termins "infrasarkanais" radies no latīņu vārda "infra", kas nozīmē "zem" sarkanās krāsas, jo sarkanā krāsa ir redzamā gaisma ar garāko viļņa garumu, kādu spēj atšķirt cilvēka redze.

Infrasarkano starojumu sauc arī par siltumstarojumu, jo normālos apstākļos ķermeņi kā siltumstarojumu izstaro galvenokārt infrasarkano starojumu. Visi ķermeņi, kuru temperatūra ir augstāka par 0 Kelvina grādiem, izstaro siltumstarojumu (ļoti aukstiem ķermeņiem šis starojums pārsvarā būs radioviļņu diapazonā). Cilvēks ar normālu ķermeņa temperatūru izstaro galvenokārt 12 μm garus infrasarkanos viļņus.^[2] Palielinoties temperatūrai, palielinās kopējā intensitāte un spektrā parādās augstākas frekvences komponentes (700 °C temperatūrā ķermeņi sāk izstarot redzamo gaismu).

Infrasarkano starojumu izmanto dažādās tehnoloģijās, tai skaitā attēlu iegūšanā ar termogrāfijas ierīcēm. Pēc viļņa garuma infrasarkano starojumu iedala tuvajā (0,78—3 μm), vidējā (3—50 μm) un tālajā (50—1000 μm).^[2] Tuvo infrasarkano starojumu lieto komunikācijām, optiskajās šķiedrās, jo šādiem viļņu garumiem ir vismazākā absorbcija. CCD matricas arī ir jutīgas pret šiem viļņu garumiem. Lielākā daļa siltu ķermeņu starojuma ir vidējais infrasarkanais starojums. Tālo infrasarkano starojumu izmanto terapijā, lietojot terminu "bioģenētiskais starojums". Cilvēka ķermenis šādu starojumu sajūt kā siltumu, un tas var iekļūt gandrīz 4 cm zem ādas.^[3] Tālā infrasarkanā starojuma tālāko apgabalu dažreiz nodala atsevišķi kā terahercu starojumu.