Jagellonu dinastija

Jagellonu dinastija, arī Jagaiļa dinastija, burtiski Jagailieši (lietuviešu: Jogailaičiai, poļu: Jagiellonowie, baltkrievu: Ягелоны, čehu: Jagellonci, ungāru: Jagelló-ház) bija Ģedimina dzimtas Lietuvas dižkunigaitijas valdnieku atzars, kas no 1385. līdz 1596. gadam valdīja arī kā Polijas, Čehijas, Ungārijas un Horvātijas karaļi. Pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas 1561. gadā līdz 1596. gadam pēdējie Jagellonu dinastijas valdnieki — Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds II Augusts un viņa māsa Anna Jagailiete (Stefana Batorija sieva) bija valdnieki arī Latvijas teritorijā.

Jagellonu dinastijas valdniekiem izdevās stabilizēt viņu pakļautībā esošās Viduseiropas zemes, kas atradās nepārtrauktā Vācu ordeņa, Svētās Romas impērijas, Maskavas lielkņazistes (vēlāk Krievijas caristes) un Osmaņu impērijas interešu sadursmes zonā.

Jagellonu dinastijas valdnieku un valdnieču attēli

Jagailis
Vladislavs III Varnietis
Kazimirs IV Jagellons
Vladislavs II (1456—1516) — Čehijas un Ungārijas karalis
Jans I Olbrahts
Aleksandrs Jagellons
Sigismunds I Vecais
Bohēmijas un Ungārijas Anna (1503—1547) — Svētās Romas impērijas ķeizara Ferdinanda I sieva
Lajošs II (1506—1526) — Čehijas, Ungārijas un Horvātijas karalis, krita Mohāčas kaujā
Sigismunds II Augusts
Katrīna Jagailiete (1526—1583) — Somijas hercogiene, Zviedrijas karaļa sieva
Anna Jagailiete (1523—1596) — Polijas karalis, Stefana Batorija sieva

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jagellonu dinastija.