Rietumkursas augstiene
Rietumkursas augstiene ir augstiene Latvijas rietumu daļā, Kurzemē. Tas ir Latvijas rietumdaļas augstākais rajons ar posmotāko reljefu.
Augstienes pamatā ir pamatiežu pacēlums. Pamatiežu sastāvs šajā teritorijā ir dažāds. Ziemeļdaļā zem kvartāra segas atrodas vidus un augšdevona ieži, bet dienviddaļā karbona, perma, triasa un juras ieži (kaļķakmens, dolomīts, māls, smilšakmens) atsedzas daudzu upju (Ventas, Tebras, Alokstes, Lētižas, Šķērveļa u.c.) un strautu krastos un ietekmē upju ieleju ģeogrāfiskās ainavas.
Pamatiežu virsa ir nelīdzena: augstienes dienviddaļā tā sasniedz 70—82 m vjl., bet augstienes nolaidenumā, uz ziemeļaustrumiem no Aizputes, ir zemāka. Virs pamatiežiem ledājs atkāpjoties atstājis biezu, bet nevienmērīgu glaciālo nogulumu kārtu.
Kvartāra segu veido visdažādākie ledāja un tā kušanas ūdeņu noguldītie materiāli, tāpēc tās stratigrāfija ir daudzveidīga un sarežģīta. Kvartāra nogulumu biezums mainās no 120 m dienvidos līdz 30—40 m ziemeļos.
Augstiene sastāv no morēnu un morēnu-kēmu paugurainēm un paceltiem pamatmorēnas un limnoglaciālajiem līdzenumiem. Starp paugurainēm atrodas platas ieplakas. Augstienes nogāzē ir plašs, lēzens nolaidenums, kas reljefā vērojams kā viļņoti pamatmorēnas un lokālo baseinu līdzenumi vai zemas pauguraines.
Augstākā virsotne — Krievukalns (189,5 m) atrodas Embūtes paugurainē. Augstienes rietumu nogāzē ir plašs nolaidenums, ko veido Apriķu līdzenums un Vārtājas viļņotais līdzenums, kuru reljefā vērojami viļņoti līdzenumi un zemas pauguraines. Stāvāka ir austrumu nogāze. Starppauguru ieplakās ir nelieli ezeri un purvi.
Klimats
labot šo sadaļuLabvēlīgais klimats un ar karbonātiem bagātais zemes virskārtas litoloģiskais sastāvs ir viens no cēloņiem, kāpēc Rietumkursas augstienes rajonā (arī Dienvidkursas augstienes rajonā) dabiskais augājs ir bagātāks nekā pārējā Latvijas teritorijā. Tā, piemēram, platlapju koki šajā rajonā aug un dabiski atjaunojas ne tikai vietās, kur ir karbonātiski mālaini augsnes cilmieži, kā tas ir Viduslatvijā, bet arī uz bezkarbonātiskiem mālainiem cilmiežiem. Arī smilts un smilšainos cilmiežos augāja grupējumi Rietumkursas augstienē ir sugām bagātāki nekā Viduslatvijā.
Rietumkursas augstienes klimata atšķirības no pārējo Latvijas rajonu klimata nosaka augstienes reljefs un ģeogrāfiskais stāvoklis. Augstiene vērsta pret mitrajiem rietumu un dienvidrietumu jūras vējiem, tāpēc tās ziemeļdaļa saņem ap 600 mm nokrišņu, bet dienviddaļa — ap 700 mm. Rietumkursas augstienē nokrišņu daudzums gadā ir ap 600—800 mm, pie tam rietumu nogāze saņem vairāk nokrišņu, nekā austrumu nogāze. Aktīvās veģetācijas periodā augstiene saņem visvairāk siltuma Latvijā. Veģetācijas periods ilgst vidēji apmēram 185 dienas, bet pašos dienvidrietumos tas ir visgarākais Latvijā — 220 dienu. Augstieni šķērso 6° gada izoterma. Gar augstienes rietumu robežu iet -3° janvāra izoterma, pašā augstienē vidējā temperatūra janvārī ir no -3,5 līdz -4°. Vidējā temperatūra jūlijā — siltākajā mēnesī — apmēram 16,5°.
Ūdeņi
labot šo sadaļuRietumkursas augstiene ir ūdensšķirtne starp Ventas un Baltijas jūras noteces baseiniem, tāpēc tajā ir biezs upju tīkls. Šaurajā un saposmotajā Rietumkursas augstienē gandrīz visur ir labi noteces apstākļi. Augstienes īsajā austrumu nogāzē izveidojies it sevišķi biezs Ventas kreisā krasta pieteku upju ieleju un dziļu gravu tīkls. Augstienes ziemeļdaļā un vidienē gada noteces slāņa biezums ir apmēram 270 mm, bet dienviddaļā — apmēram 280 mm.
Augstienes rietumu nolaidenumā sākas Užava, Rīva, Tebra, Durbe, Bārta u.c. upes. Kopumā upju tīkls ir biezs, mitruma apstākļi labi, tomēr starppauguru ieplakās novērojami mitruma sastrēgumi. Mitruma apstākļu regulēšanā daudz darījis cilvēks, iztaisnojot un padziļinot upju gultnes.
Daudz ir nelielu ezeru. Nelielie, šaurie, garie ezeriņi augstienes ziemeļdaļā ir subglaciālo vagu ezeri. Rietumlatvijā dabasapstākļu kopums lauksaimniecībai vislabvēlīgākais ir Rietumkursas augstienē.
Meži
labot šo sadaļuNo mežiem izplatītākie ir egļu meži ar lielu platlapju koku — ozolu, liepu, ošu un gobu piejaukumu.
No meža tipiem izplatīts vēris un damaksnis, bet to platības nav lielas. Apakšrajona pašos dienvidrietumos uz karbonātiska fluvioglaciāla cilmieža sastopamas platlapju koku tīraudzes. Dunikas pacēlumā un Sventājas paugurainē aug skābardis, kam tur ir izplatības ziemeļu robeža. Platlapju meži iekļauti dabas aizsargājamos objektos.[1]
Piezīmes un atsauces
labot šo sadaļu- ↑ A. Rudovics, T. Rudovica. Latvijas fiziskā ģeogrāfija, 1995, 134. lpp.
| Šis ar Latvijas ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
