Viduslaiki

Par viduslaiku sākumu var uzskatīt laiku, kad pēc Rietumromas impērijas sabrukuma, varu Itālijā pārņēma tur iebrukušie ostgoti. 476. gadā Rietumromas impērijas armijas ģermāņu algotņu vienības vadonis Odoakrs gāza no troņa imperatoru Romulu Augustulu un pasludināja sevi par Itālijas valdnieku. Nepilnus septiņpadsmit gadus vēlāk viņa karalisti iekaroja Teodoriks Lielais. Būdams savam laikam ļoti izglītots, Teodoriks savā karalistē centās apvienot gotu iekarotāju enerģiju un romiešu senās zināšanas likumdošanā un valsts pārvaldē.

Teodoriks mira 526. gadā un Itālijā atkal sākās jukas. Austrumromas impērija, kuru Justiniāns I valdīja no Konstantinopoles, sūtīja savas armijas, lai no barbaru iekarotājiem atgūtu senās Romas impērijas rietumu daļu. Cīņas starp Konstantinopoles armiju vadoņiem Belisāru un Narsu no vienas puses, un Itālijas gotu karaļiem turpinājās gandrīz 60 gadus. 536. gadā Belisārs ieņēma Romu, un uz īsu laiku Konstantinopolei izdevās pārņemt savā kontrolē lielāko Itālijas daļu. Taču 6. gadsimta beigās Itālijā iebruka langobardu (arī lombardi) iekarotāji un 599. gadā Itālija tika sadalīta — ziemeļus kontrolēja lombardi, bet centrs un dienvidi palika Austrumromas impērijas sastāvdaļa.

Agrīnā feodālisma periodā atlantiskā Eiropas daļa, salīdzinājumā ne tikai ar agrākajām antīkajām civilizācijām, bet arī ar tā laika Bizantiju vai arābu kalifātiem, bija saimnieciski vāja, atpalikusi, izolējusies province.^{[nepieciešama atsauce]} Līdzīgi citām lauksaimniecības civilizācijām vēsturē arī Eiropā viduslaiku sabiedrība bija pārstāvēta ar milzīgu zemniecības masu, kas ražoja pārtiku un veica citus darbus un salīdzinoši plānu augstdzimušo slāni, kura rokās bija gandrīz visi īpašumi, tai skaitā galvenais — zeme. Viduslaikos, tāpat kā citos vēsturiskos periodos, ekonomikas attīstība bija iespējama divos virzienos — ekstensīvā un intensīvā. Abi virzieni tika kombinēti. Taču sākotnēji Eiropas iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanās notika samērā lēni, pateicoties, galvenokārt, ekstensīvas attīstības faktoriem, iesaistot saimnieciskajā apritē arvien jaunas zemes.

Pirmie zināmie bronzas laikmeta cirvji tika atrasti Balkānu pussalā un tie attiecināmi vēl uz 4. gadu tūkstoti p.m.ē. Taču bronzas darba rīki nebija piemērojami Rietumeiropas (dižskābaržu un ozolu) mežu līšanai. Lai gan dzelzs darbarīkus — cirvjus, cirtņus, kapļus u.c., arī pazina jau sen, tie joprojām bija visai maz izplatīti, jo bija samērā dārgi. Pat samērā lielās muižās Eiropas vidienē 9. gadsimtā parasti nebija vairāk par 2—3 dzelzs cirvjiem, un apmēram tikpat daudz lāpstām un sirpjiem. Papildus zemajam lauksaimniecības tehniskajam līmenim, arī klimats līdz pat 700. g. bija kļuvis vēsāks. Šo faktoru savstarpējās iedarbības rezultātā neliela bija arī darba produktivitāte un lauku ražība. Tā, pēc skopām ziņām par agrīnā feodālisma saimniecību graudaugu raža reti kad sasniedza 2:1 attiecībā pret sēklām. Ja arī mēdza gadīties ražas pārpalikums virs nepieciešamā izdzīvošanas minimuma, tā lielākā daļa parasti tika atdota zemes īpašniekiem. Ģermāņu tautu ienācēji pārņēma no romiešu villas līdz ar tajās strādājošiem vergiem. Tomēr vergu nozīme viduslaiku Eiropā bija daudz mazāka nekā agrākajās Vidusjūras reģiona civilizācijās. Klimatisko apstākļu dēļ vairākus mēnešus gadā, ziemas periodā, vergus varēja nodarbināt maz, bet arī šajā laikā tos vajadzēja uzturēt. Tādēļ ekonomiski izdevīgāk bija vismaz daļai vergu piešķirt lietošanā nedaudz zemes, apmaiņā pret darbu muižā, lai tie paši uzturētu sevi un savas ģimenes. Arī kristīgā baznīca, lai gan kategoriski neprotestēja pret verdzību, veicināja pakāpenisku tās aizstāšanu ar civilizētākām darbaspēka izmantošanas formām. Tādējādi apkārtējās vides faktori lielā mērā noteica feodālās Eiropas politekonomiskās struktūras modeli.

Ja grieķu-romiešu saimniecības pamatā bija lauksaimniecība un aktīva tirdzniecība, tad Rietumeiropā tirdzniecība vēl ilgi bija maznozīmīga. Tas, ka bija izplatīta naturālā saimniecība, vēl nenozīmēja, ka nenotika nekāda apmaiņa ar produktiem vai pakalpojumiem. Tomēr, apmaiņai galvenokārt, bija bartera vai dāvinājuma raksturs. Tā, zemākajā sabiedrības līmenī dominēja naturālā maiņas tirdzniecība, kad, piemēram, kurpnieka izgatavotie apavi tika mainīti pret drēbnieka šūtajām drēbēm.

Pēc tam kad pārstāja eksistēt Rietumroma, Eiropā sāka veidoties pilnīgi jauna sabiedrība, kas nebija vairs etniskie ķelti, tie nebija arī urbanizētie un kosmopolītiskie romieši. Tie vairs nebija arī pusmežonīgie ģermāņi, kas vezumos, jāšus uz zirgiem vai kājām ar nedaudzām apģērba un mājsaimniecības piederumu paunām, ieradās no Pārreinas mežainajiem un purvainajiem apvidiem Gallijā vai Spānijā. Šeit viņi atrada pilsētas ar pirtīm, tualetēm un teātriem, bruģētām ielām un ceļiem, kas savienoja pilsētas un apvidus. Šeit bija arī organizēta pilsētu un provinču administrācija, kas uzturēja kārtību, ievāca nodokļus, iztiesāja strīdus. Lauku apvidos dominēja villu saimniecība, kas piederēja romanizētai lauku aristokrātijai un, kur zemes apstrādei tika izmantots plašs darbarīku klāsts. Arī ģermāņi jau sen bija kļuvuši par zemkopju ciltīm ar vairāk vai mazāk pastāvīgu dzīves vietu. Tādēļ ierodoties bijušās Romas impērijas teritorijās viņi ne vienmēr grāva un laupīja, bet pat ja apmetās padzīto saimnieku vietās, centās saglabāt un izmantot šeit atrasto mantu, mainoties un piemērojoties jaunatklātajai videi pakāpeniski arī paši. Tiesa, P. J. Anstrats min, ka par ģermāņu sākotnējo tumsonību romiešu civiliedzīvotāju vidū stāstītas anekdotes. Kāds ģermāņu karavīrs, redzēdams uz romiešu villas grīdas mozaīku, kurā tēlots dīķis ar peldošu pīli, sviedis tai ar kara cirvi …

Joma, kur izteiksmīgi parādās, kā iekarotāji pārņēma iekaroto pieredzi un praksi, ir likumdošana. Visas ģermāņu valstis, pat tās, kas pastāvēja neilgu laiku, kā, piemēram, burgundu karaļvalsts, pārņēma romiešu likumu sistēmu, vai vismaz pielietoja tās kodificēšanas sistēmu. Tam bija milzīga nozīme ģermāņu veco cilšu tradīciju izmaiņā. Piemēram, viena no mežonīgākajām, bet noturīgākajām tradīcijām bija asinsatriebība. Par katru tīši vai netīši nodarītu pārestību varēja sekot un parasti arī sekoja nežēlīga izrēķināšanās ar pārestības nodarītāju, kas izsauca atbildes reakciju no pēdējā radinieku puses. Savstarpēju slaktiņu sērijām turpinoties, tās dalībnieki bieži vien vairs neatcerējās, vai arī vairs nevarēja noskaidrot, kādēļ tie viens otru apkauj, jo sākotnējie ķildnieki jau sen bija viens otru noslepkavojuši.

Ieviešot romiešu likumus ģermāņu valdnieki centās šo pašiznīcināšanās praksi ierobežot vai aizstāt ar civilizētākiem sodiem. Piemēram, daudzās ģermāņu zemēs tika ieviesta norma, ka atbildība par nodarījumu jānes konkrētai personai, kas šo nodarījumu tieši veikusi un nevis visai viņa ģimenei vai dzimtai. Tomēr barbariskā asinsatriebība Rietumeiropas tautu sadzīvē pastāvēja līdz pat vēlīniem viduslaikiem, kad valdības Eiropā bija kļuvušas pietiekami spēcīgas, lai spētu efektīvi cīnīties ar šo mežonīgo tradīciju. Populārie Aleksandra Dimā un citu tā laika rakstnieku darbi labi atspoguļo šo situāciju.

Katrā ziņā, nonākot jaunajā vidē, ģermāņi vairs nevarēja turpināt ierasto cilts dzīves veidu, kuras pamats bija visai primitīva komūnas tipa saimniecība — kopējas pļavas un ganības, kā arī liela daļa mājlopu, kopīgs darbs tīrumos, dzīve nelielos ciematos. Adaptācijas procesa rezultātā, kas Rietumeiropā turpinājās apmēram divus gadsimtus (6.—7. gadsimts), šeit sāka pamazām veidoties pilnīgi jauna sabiedrība. Par šiem diviem gadsimtiem vēsturē ir ļoti maz ziņu. Tādēļ grūti detaļās pateikt, kā noritēja jaunās sabiedrības veidošanās sākuma etaps. Tomēr tieši šie divi gadsimti bija izšķirošie tās sabiedrības attīstībai, kura arī mūsdienās pazīstama kā Eiropas sabiedrību un, kas jau sākot no šī laika attīstījās pavisam citādāk, nekā citas Romas impērijas daļas.

Eiropā joprojām turpinās diskusijas par Rietumeiropas identitāti. Daudzi vēsturnieki, politologi, filozofi utt. mēdz dot apstiprinošu atbildi vismaz vienā ziņā jau sākot ar viduslaiku posmu — tā bija vairāk vai mazāk organizēta kristietība. Kristīgā baznīca bija vislabāk saglabājies romiešu mantojums. Romas impērijas beigu posmā kristietība jau bija nostiprinājusies — ieaugusi sabiedrības struktūrā, apziņā, tradīcijās. Romas impērija vairs nepastāvēja, bet daudz kas no romiešu tradīcijām un uzskatiem tika saglabāti baznīcas ideoloģijā. Vakuumu, kas bija izveidojies pēc Romas impērijas sabrukuma, veiksmīgi aizpildīja kristīgais pasaules uzskats, kas Eiropas mērogā atspoguļoja arī pietiekami konkrētu, vairāk vai mazāk vienotu politisko identitāti, zināšanas, sabiedrības organizāciju, īpašu kultūru, tradīcijas un uzvedības normas. Tas arī bija galvenais, kas Eiropu jau tās agrīnā feodālisma laikā atšķīra no pārējās pasaules.

Varētu vilkt pat zināmu likumsakarību — Romas varenības noriets, morāles pagrimums un kultūras degradācija, kas arvien krasāk sāka izpausties it īpaši pēc Augusta nāves jau mūsu ēras pirmajā gadu simtenī, laika ziņā sakrita ar kristietības nostiprināšanos un izplatīšanos arvien lielākā sabiedrības daļā. Acīmredzot, tā sākotnēji bija neapzināta sabiedrības reakcija uz atsevišķas tās daļas, it īpaši valdošo aprindu nespēju nodrošināt ja ne tālāko attīstību, tad vismaz impērijas iekšējo stabilitāti. Pat vienkārši, neizglītoti cilvēki arvien skaidrāk nojauta tās gala tuvošanos. Tas viņus biedēja un spieda meklēt ticību un atbalstu kaut kam augstākam un varenākam, kaut kam tādam, kurš nespēj citus cilvēkus ne nodot, ne piekrāpt, ne nogalināt, ne kā citādi veikt kaut ko sliktu vai necienīgu.

Kristietība nebija vienīgais Eiropas rietumus apvienojošais faktors pēc Rietumromas impērijas sabrukuma. Ja tas būtu tā, būtu pieticis ar Romas pāvesta varu pār sabiedrību. Pēc kristīgās baznīcas aizvien skaidrākās sadalīšanās rietumu (katoļu) un austrumu (pareizticīgo) baznīcās 11. gadsimtā, tās viena otru ideoloģiski un politiski nemitīgi apkaroja.

Katoļu baznīca un Romas pāvests nebija vienīgās politiskās institūcijas, kas veidojās Eiropā. Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma, kontinentā sāka veidoties ģermāņu barbaru karalistes. Gallijā izveidojās Franku Karaliste, Spānijā — Vestgotu Karaliste, Itālijā — Ostgotu Karaliste, Gallijas un Itālijas robežjoslā — Burgundu Karaliste. Franku karaļa Kārļa Lielā impērijas un vēlākās Svētās Romas impērijas izveidošanās pamatā bija mēģinājumi atjaunot Senās Romas impērijas varenību. Eiropas austrumos turpināja pastāvēt Austrumromas impērija, kura piedzīvoja īpašu uzplaukumu imperatora Justiniāna I laikā. Justiniāna sapnis bija Romas impērijas vienotības atjaunošana un, lai to piepildītu, viņam bija jāpakļauj barbaru valdnieki, kas valdīja bijušajās Rietumromas impērijas zemēs. Laikā starp 534. un 565. gadu tika atkarota Itālija, Sicīlija, Sardīnija, daļēji arī Spānija un Ziemeļāfrika. Tomēr Bizantija bija spiesta pārliecināties par Romas impērijas atjaunošanas un uzturēšanas neiespējamību iepriekšējās robežās — tās resursi drīz vien izrādījās izsmelti.

Vidējie viduslaiki bija daudzu mūsdienu nacionālo valstu izveidošanās laiks. Rietumeiropā nostiprinājās un paplašinājās Francijas Karaliste. Normandijas hercogs Viljams 1066. gadā sakāva anglosakšus un tika kronēts par Anglijas karali. Viduseiropā pēc kristietības pieņemšanas izvirzījās Polija, Lietuva un Ungārija. Pireneju pussalā sākās rekonkista — mauru kontrolēto teritoriju atkarošana. Galvenās kristiešu karalistes pussalas ziemeļu daļā bija Aragona, Kastīlija, Leona, Navarra un Portugāle. Pussalas dienvidu daļā pastāvēja Kordovas kalifāts, kas 1031. gadā sašķēlās vairākos emirātos.

Pamatraksts: Krusta kari

11. gadsimtā turki seldžuki iekaroja lielu daļu Tuvo Austrumu. 1071. gadā viņi Armēnijā pie Mancikertas sagrāva Bizantijas imperatora Romana IV karaspēku, 1076. gadā ieņēma Jeruzalemi un 1085. gadā — Antiohiju. 1095. gadā jaunais Bizantijas imperators Aleksijs I Komnens (1081—1118) griezās pie pāvesta Urbāna II, lai lūgtu Rietumu bruņinieku atbalstu. Pāvests atsaucās uz bizantiešu lūgumu un aicināja rietumu kristiešus atbrīvot Svēto zemi no musulmaņiem. 1096. tika uzsākts Pirmais Krusta karš, kura rezultātā krustneši ieņēma Svēto zemi un izveidoja tur Krustnešu valstis.

Pēc Karolingu dinastijas impērijas sadalīšanās 843. gadā, Rietumeiropā pakāpeniski izveidojās dzimtbūšana. Šajā laikā Rietumeiropa bija sadrumstalota daudzās feodālās valstiņās, kurās par dominējošo lauksaimniecības darbaspēku kļuva dzimtzemnieki. Vēl arvien pastāvēja verdzība, taču tā bija reti izplatīta, vergi tika izmantoti galvenokārt kā mājkalpotāji. Daļā Eiropas, kā piemēram Skandināvijā, dzimtbūšana neizveidojās.

Mākslas (latīņu: artes) sastāv no artes liberalis (brīvās mākslas) un artes mechanicae (mehāniskās mākslas). Tas, ko viduslaikos saprata ar "brīvajām mākslām" (gramatika, retorika, loģika, aritmētika, mūzika) mūsdienās tiek uztvertas kā zinātnes sastāvdaļa (arī mūzika tika uztverta matemātiski: mūziku veido skaitļu likumi un tā darbojas saskaņā ar tiem). Viduslaikos mākslā dominēja reliģisks raksturs, baznīcas mūzika un glezniecība. Sadzīves mūzika un tēlotājmāksla tika pielīdzinātas amatniecībai. Brīvās mākslas balstījās uz teorētiskās bāzes, bet mehāniskajās dominē amatnieka veiklība, apstrādājot noteiktu materiāla veidu, padarot to praktiski lietojamu.

Arhitektūra piederēja abām sfērām. Alberts Lielais (1193—1280) norāda, ka arhitektūra no visām mākslām atrodas vistuvāk patiesībai, jo ir orientēta uz augstāko realitāti. Arhitekts savā darbā balstās uz ģeometriju, kas ir gan projekta teorētiskā bāze, gan praktiskās darbības pamats. Daudzi lielākie viduslaiku arhitekti bija vienlaicīgi arī teorētiķi. Arhitektūrai ir 3 aspekti: dispositio, constructio, venustas (plānošana, celtniecība, daiļums). Tēlotājmāksla un tēlniecība bija pakļautas arhitektūrai. Skaista forma kalpoja kādam konkrētam mērķim, funkcijai. Mākslas uzdevums — panākt noteiktu iedarbību. Mākslas darbs bija virzīts uz noteikta mērķa — reliģiska, morāla, politiska — sasniegšanu. Forma bija pakārtota idejai. Estētiskā un saturiskā vērtība nebija šķiramas (dominēja simbolisms); tīra forma bez satura un otrādi nepastāvēja.

Sevišķi uzplauka sakrālā arhitektūra. Saskaņā ar definīciju, katedrāle ir bīskapa baznīca un tāpēc arī pilsētas baznīca. Katedrāļu būvniecība ir cieši saistīta ar pilsētu attīstību. 12. gadsimtā radās gotiskā arhitektūra. Par tās aizsācēju var uzskatīt Sendenī abatu Sužēru (1081—1151), kurš uzsāka lielus abatijas pārbūves darbus, uzceļot tur katedrāli. Viņš centās jaunajā celtnē apvienot romāņu stilu ar ģermāņu tradīcijām — tā radās gotika. Jaunums bija celtnes plašums un atvērtība, apgleznotie "mirdzošie" logi, mozaīkas, skulptūras kā atsevišķi rotājošie elementi. Bīskapi sāka sacensties, kura rezidence būs greznāka un grandiozāka, un visvairāk paudīs baznīcas varenību. Visbeidzot, katra katedrāle liecināja par visas pilsētas labklājību; tā bija pilsoņu lepnums, kuras celtniecībā piedalījās visi. Mākslas darbu radīšanas procesa intensifikāciju veicināja mecenātisms, kas pieauga līdz ar vispārējo labklājību.

Reliģijas iespaidā mākslā formas tika attēlotas nevis tādas, kādas tās bija, bet gan tādas, kādām tām vajadzēja būt. Viduslaiku sabiedrība neuzskatīja māksliniekus par īpašu fenomenu — tie bija tikai vieni no daudzajiem amatniekiem, kas darbojās savās cunftēs. Tikai XIV gs. tēlnieki, gleznotāji un juvelieri sāka nodalīties no celtnieku cunftēm un veidot pilsētās paši savas darbnīcas. Nodalījās "oficiālā" māksla, par kuru maksāja un kuru atbalstīja varas struktūras, un "tautas" māksla (lietišķā mūzika, mīlas lirika, teātra izrādes).

Tīri teorētiski viduslaiku doma iedalīja sabiedrību trijās kārtās: oratores (lūdz), bellatores vai pugnatores (karo), laboratores (strādā). Nebrīvie jeb vergi neietilpa nevienā no kārtām. Taču katrā kārtā bija visai sarežģīta iekšējā organizācija. Jau XIII gs. iedalīja 12 kārtas (pat atsevišķas profesijas sāka uzskatīt par kārtām). Gan dižciltīgo, gan garīdznieku kārtas iekšēji bija visai diferencētas (no hercoga līdz bruņiniekam, no arhibīskapa līdz mūkam); arī pilsonība — birģeri, amatnieki un brīvie zemnieki pēc tiesībām un ietekmes savā starpā ļoti atšķīrās. Dzīvi ārpus kārtas cilvēki nespēja pat iedomāties.

Karaļa vara juridiski bija visai ierobežota no tā pienākumiem un padomdevējiem (protams, viss bija atkarīgs no karaļa personības un situācijas). Jau no senākiem laikiem karalis lēmumus pieņēma pēc padoma (consilium) saņemšanas no aristokrātijas vadītājiem (magnates, optimates, proceres, principes). Pie tiem bija pieskaitāmi arī augstākie baznīcas hierarhi.

Attīstoties pilsētām, un tām iegūstot aizvien lielāku ekonomisko un politisko spēku, valdnieki bieži vien pat paši uzaicināja pilsētu delegātus piedalīties šajās padomēs (pilsētnieki bija lieliski sabiedrotie, ja vajadzēja apvaldīt pārāk neatkarīgus lielos aristokrātus).

13.—14. gadsimtā Rietumeiropā nostiprinoties karaļu varai, attīstoties pilsētām, ekonomikai un paplašinoties naudas lietošanai, dzimbūtnieciskās attiecības kļuva arvien neizdevīgākas un tās sāka aizstāt zemes nomāšana par naudu. 15.—16. gadsimtā Rietumeiropā dzimtbūšana faktiski bija izzudusi, taču tā izplatījās Austrumeiropā.

• Viduslaiku literatūra
• Viduslaiku karamāksla
• Gotiskā māksla
• Romānika

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Viduslaiki.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)