Viktorijas ezers

Ezers ir relatīvi jauns — tā gultne veidojusies pirms aptuveni 400 000 gadu, kad uz rietumiem tekošas senas upes aizšķērsoja tektoniskos procesos uz augšu pacelts Zemes garozas bloks.

Tā kā ezers ir samērā sekls, tas ir jutīgs pret klimata izmaiņām. Grunts paraugu analīze liecina, ka kopš izveidošanās Viktorijas ezers trīs reizes ir pilnībā izžuvis. Iespējams, ka šīs ezera izžūšanas saistāmas ar leduslaikmetiem, kad nokrišņu daudzums ievērojami samazinājās. Pēdējo reizi ezers izžuva pirms 17 300 gadiem un piepildījās pirms 14 700 gadiem. Tieši šo pēdējo 14 700 gadu gaitā ezerā paspējušas izveidoties daudzas zivju sugas, kas dzīvo tikai Viktorijas ezerā.

Pirmās rakstītās ziņas par ezeru nāk no arābu tirgotājiem, kas apceļoja Austrumāfriku, meklējot vērtīgas preces. 1160. gados arābi uzzīmējuši labas kvalitātes karti, kas ataino arī Viktorijas ezeru un norāda, ka no tā iztek Nīla.

Eiropieši ezeru pirmo reizi ieraudzīja tikai 1858. gadā (britu ceļotājs Džons Henings Speke). Ticēdams, ka milzīgais ezers ir Nīlas iztekas avots, Speke vēlāk ezeru nosauca britu karalienes Viktorijas vārdā. Dienvidos, pie Tangaņikas ezera, no slimības tajā laikā atkopās Spekes ceļojuma biedrs Ričards Bērtons. Starp abiem ceļotājiem izraisījās strīds par to, vai Viktorijas ezers ir Nīlas iztekas avots vai nav, jo Speke bija izdarījis tikai pieņēmumu, nevis redzējis pašu Nīlu. Rezultātā izcēlās plašas publiskas debates, kas sabiedrībā izraisīja lielu interesi par tālaika zinātnes pētījumiem, uz Austrumāfriku devās daudzas ekspedīcijas ar mērķi noskaidrot patiesību.

Labi pazīstamais britu pētnieks misionārs Deivids Livingstons Nīlas izteku nesasniedza un aizgāja par tālu rietumos, sasniedzot Kongo upes baseinu. Spekes hipotēzi apstiprināja amerikāņu žurnālists Henrijs Stenlijs, kurš veica maršrutu ap Viktorijas ezeru un atrada Nīlas izteku.

Viktorijas ezeram ir ļoti liela loma miljoniem cilvēku dzīvē, tas pieder pie pasaulē visblīvāk apdzīvotajiem reģioniem. Cilvēka saimnieciskā darbība atstājusi negatīvu ietekmi uz ezeru. Lielu negatīvu ietekmi atstājušas ievazātas sugas, mežu izciršana, piesārņojums.

1954. gadā, lai palielinātu zivju nozveju, ezerā tika ielaists Nīlas asaris (Lates niloticus). Asara introdukcija turpinājās 10 gadus. Šī zivju suga ezerā pēkšņi sāka vairoties 1980. gadu vidū, līdz kļuva par dominējošo ezera ekosistēmas sugu. Ar līdzīgu mērķi ezerā tika ielaista Nīlas tilapija (Oreochromis niloticus).

Rezultātā ezera dabiskā fauna krasi izmainījās, simtiem tikai šai ezerā dzīvojošu zivju sugu ir tuvu izmiršanai vai izmirušas. Daļa lielajā ezerā izmirušo sugu ir saglabājušās mazākos ezeros Viktorijas ezera tuvumā.

Valstis ezera īpašnieces ir mēģinājušas vienoties par kopīgu darbību vismaz daļējai ezera ekosistēmas atjaunošanai. Pasaules Banka un Eiropas Savienība ir atbalstījušas ezera atjaunošanas programmas, kuras nav devušas lielus acīmredzamus rezultātus, bet palīdzējušas mainīt apkārtējo iedzīvotāju attieksmi pret ezera problēmām, izaudzināt kvalificētu vietējo speciālistu paaudzi.

Veiksmīgāka ir bijusi cīņa ar augu, kas ievazāts no tropiskās Amerikas, — ūdens hiacinti (Eichhornia crassipes), kura ap 1995. gadu klāja 90% no ezera piekrastes Ugandas teritorijā. Auga izplatību izdevās ierobežot ar tā dabiskā kaitēkļa — ūdens hiacinšu smecernieka (Neochetina eichhorniae) – palīdzību.

• Pasaules lielāko ezeru saraksts
• Pasaules lielākie ezeri pēc tilpuma

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Viktorijas ezers.