Pāriet uz saturu

Gibonu dzimta

Vikipēdijas lapa
Gibonu dzimta
Hylobatidae (Gray, 1870)
Baltroku giboni (Hylobates lar)
Baltroku giboni (Hylobates lar)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPrimāti (Primates)
ApakškārtaSausdeguna pērtiķi (Haplorrhini)
InfrakārtaAugstākie primāti (Simiiformes)
SīkkārtaVecās pasaules pērtiķi un cilvēks (Catarrhini)
VirsdzimtaAugstākie šaurdeguna pērtiķi un cilvēks (Hominoidea)
DzimtaGibonu dzimta (Hylobatidae)
Iedalījums

Gibonu dzimta iedalās 4 ģintīs:

Gibonu dzimta Vikikrātuvē

Gibonu dzimta (Hylobatidae) ir primātu kārtas dzimta, kas pieder pie augstāko šaurdeguna pērtiķu un cilvēku virsdzimtas (Hominoidea). Tā apvieno gibonus, hūlokus, siamangus un cekulgibonus, kopumā 17 sugas. Gibonu dzimtas sugas mājo tropu un subtropu lietus mežos, sākot ar Indijas ziemeļaustrumiem un beidzot ar Ķīnas dienvidiem un Indonēziju, Sumatras, Borneo un Javas salas ieskaitot.

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Siamangs (Symphalangus syndactylus) ir lielākais gibonu dzimtā
Melnroku gibons (Hylobates agilis) ir viens no mazākajiem dzimtā

Gibonu dzimtas pērtiķi ir mazāki nekā cilvēkpērtiķi, otra augstāko šaurdeguna pērtiķu dzimta. Salīdzinoši giboniem ir vājāk izteikts dzimumu dimorfisms ķermeņa izmēru ziņā[1], tie nebūvē ligzdas un vairākas anatomiskās īpašības tiem ir līdzīgākas ar mērkaķiem nekā ar pērtiķiem. Tomēr, kā visiem pērtiķiem, giboniem nav astes. Lielākais dzimtā ir siamangs (Symphalangus syndactylus), kura ķermeņa garums sasniedz 1 m, bet masa 14 kg.[2] Mazākās ir gibonu ģints (Hylobates) sugas, kuras, piemēram, angļu valodā sauc par mazajiem giboniem. Vieni no mazākajiem ir baltroku giboni (Hylobates lar) un melnroku giboni (Hylobates agilis), kuru mātītes sver tikai 4 kg un to ķermeņa garums ir apmēram 40 cm.[3][4]

Anatomiskās īpatnības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Giboniem no anatomiskā viedokļa ir unikāla plecu locītava — lode, kas atrodas locītavas dobumā, pieļaujot īpašu roku kustīgumu.[5] Šāda locītava nodrošina mazāku enerģijas patēriņu un spriedzi visās pārējās muskuļu grupās un locītavās, kas veic roku kustību. To rokas, plaukstas un pēdas proporcionāli ir ļoti garas, starp pirmo un otro pirkstu ir plata sprauga, kājas samērā īsas un ķermenis ļoti viegls, ko nodrošina vieglie kauli.[6] Giboniem no visiem primātiem proporcionāli ir visgarākās rokas.[7] To galvas ir mazas un apaļas, bet ķermeņi īsi un slaidi,[6] taču biezā vilna ļauj izskatīties lielākiem.[1]

Sugas noteikšanas īpatnības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzeltenvaigu cekulgibons (Nomascus gabriellae), pa kreisi tēviņš, pa labi mātīte
Sudrabainais gibons (Hylobates moloch)

Atkarībā no sugas un dzimuma giboniem var būt dažāda kažoka krāsa — tā variē no tumši brūnas līdz gaiši brūnai, tā var būt pelēka, melna un gandrīz balta. Bieži krāsu atšķirības dēļ tēviņi un mātītes izskatās kā dažādu sugu dzīvnieki.[1] Kažoks ir biezs un samērā garš, apmatojums nesedz tikai seju, pēdas un plaukstas. Kailā āda ir melna. Ap plaukstām, pēdām un seju bieži ir gaišākas pazīmes.[6] Dažām sugām ir raksturīgi palielināti rīkles maisi, kas nodrošina dziļāku, rezonējošu kliedzienu. Giboni veido kompleksas dziesmas, kuras ir apmēram 10—30 minūtes garas un tās var dzirdēt 1—2 km attālumā. Tieši gibonu dziesmas ir vislīdzīgākās cilvēku dziesmām.[7] Pēc dziesmas rakstura var noteikt gibona piederību sugai, dzimumu un atšķirt indivīdu no indivīda.[7] Pretstatā gibonu dziesmām noteikt gibona sugu, izmantojot tikai morfoloģiskās pazīmes, ir ļoti grūti vai dažos gadījumos pat neiespējami. Otrs veids, lai nekļūdīgi noteiktu sugu, ir ģenētiskās analīzes.[8] Grūtības pēc morfoloģiskām pazīmēm noteikt piederību sugai novedis pie tā, ka daudzos zoodārzos ir gibonu hibrīdi, jo zoodārzi ļoti bieži iegūst īpašumā gibonus, kuriem nav zināma nedz to suga, nedz izcelsme. Arī savvaļā, reģionos, kuros pārklājas sugu izplatība, reizēm var novērot hibrīdus.[9]

Pārvietošanās kustības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pateicoties garajām rokām un anatomiskajām īpatnībām, giboni kokos ir ļoti veikli, attēlā hūloks (Hoolock hoolock)

Giboni mājo kokos un tajos ir ļoti veikli. Tie, šūpojoties zaros, lec no zara uz zaru, pārvietojas, turoties tikai ar rokām vai tikai uz divām kājām. Vērojot gibonus lecam no zara uz zaru, šķiet, ka tie lido.[7] Giboni spēj pārlēkt līdz 15 m attālumam,[10] turklāt, lecot pa koku zariem, spēj attīstīt ātrumu 56 km/h.[5] Giboni spēj uzlēkt arī ievērojamā augstumā vertikāli uz augšu (3,5 metri)[11] un pārvietoties uz divām kājām pa zaru, plaši izplešot rokas līdzsvara noturēšanai. Kopumā giboni ir ātrākie un veiklākie kokos dzīvojošie zīdītāji.

Uzvedība un barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Giboni ir draudzīgi un sabiedriski dzīvnieki, bet, atšķirībā no cilvēkpērtiķiem, veido ciešas, ilgstošas monogāmas pāra attiecības uz mūžu un dzīvo ģimenēs.[7] Kopumā monogāmija zīdītājiem ir reta parādība, tikai 3% no visiem zīdītājiem ir monogāmi.[7] Ģimenē parasti ir 2—6 indivīdi, kas ir pieaugušo pāris un to pēcnācēji. Giboni savstarpēji sazinās gan ar žestiem, gan balsi. Dziesmas parasti tiek dziedātas duetā vai pa vienam. Pa vienam biežāk dzied tēviņi, bet reizēm arī mātītes. Giboni dzied, lai pievilinātu pretējo dzimumu un lai paziņotu par aizņemtu teritoriju,[12] kura agresīvi tiek aizsargāta. Katras ģimenes teritorija ir apmēram 25—45 ha liela.[7]

Giboni ir aktīvi gaišajā dienas laikā no rītausmas līdz vakara krēslai.[2] Visu dzīvi tie pavada kokos, ļoti reti nokāpjot zemē.[5] Giboni ir visēdāji un barojas gan ar augiem, gan dzīvnieku izcelsmes barību. Augļi un augi sastāda 75 % no visas apēstās barības. Giboni barojas ar lapām, ziediem, sēklām, augļiem, koku mizām un jauniem dzinumiem, kā arī ar kukaiņiem, zirnekļiem, putnu olām un maziem putniņiem. Giboni padzeras ūdeni, iemērcot roku ūdens peļķē, kas sakrājusies uz lapām vai vienkārši berzējot roku gar slapjajiem augiem, pēc tam kažoku uz rokām izsūkājot. Reizēm, joprojām turoties koku zaros, gibons karājas virs ūdenstilpes un šādā veidā, mērcot roku ūdenī, padzeras.[6]

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 Primātu kārtas sistemātika. Skatīts: 10.12.2023
  2. ↑ 2,0 2,1 «ARKive: Siamang (Symphalangus syndactylus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 22. septembrī. Skatīts: 2014. gada 8. aprīlī. Arhivēts 2013. gada 22. septembrī, Wayback Machine vietnē.
  3. ↑ «Bristol Zoo: Agile gibbon». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 18. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 8. aprīlī.
  4. ↑ «Husbandry Manual for White- Handed Gibbon». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 10. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 8. aprīlī.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 «Asian Apes». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 2. augustā. Skatīts: 2014. gada 8. aprīlī.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 «All About Gibbons». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 1. maijā. Skatīts: 2014. gada 8. aprīlī.
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 7,6 «What are Gibbons?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 6. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 8. aprīlī.
  8. ↑ Tenaza, R. (1984). "Songs of hybrid gibbons (Hylobates lar × H. muelleri)". American Journal of Primatology 8 (3): 249–253. doi:10.1002/ajp.1350080307
  9. ↑ Sugawara, K. (1979). "Sociological study of a wild group of hybrid baboons between Papio anubis and P. hamadryas in the Awash Valley, Ethiopia". Primates 20 (1): 21–56. doi:10.1007/BF02373827
  10. ↑ Nationalgeographic: Gibbon Hylobatidae
  11. ↑ The extraordinary athletic performance of leaping gibbons[novecojusi saite]
  12. ↑ «The Syntax and Meaning of Wild Gibbon Songs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 9. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 8. aprīlī.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gibonu dzimta
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Gibonu_dzimta&oldid=3966686"