Onomatopeja

Onomatopeja, biežāk onomatopoēze^[1] (no grieķu: ὀνοματοποιία; ὄνομα - 'vārds', ποιέω - 'daru') ir dabas vai citu neverbālu skaņu atdarinošs vārds. Visbiežāk tiek lietoti kontekstos, kas tieši skar attiecīgo skaņu radošo parādību, priekšmetu vai dzīvnieku. Onomatopejas var būt kā fonēmiski vai ortogrāfiski tiešie skaņu atdarinājumi ('vau'), tā arī darbības vārdi ('vaukšķēšana'), lietvārdi ('vaukšķis') u.c.

Onomatopoēze un tai atbilstošais darbības vārds dažādās valodās var ievērojami atšķirties. Piemēram, suņu riešanas onomatopoēze un tai atbilstošais (biežāk lietotais) verbs dažās valodās ir šādi:

• latviešu valodā — vau (verbs: riet);
• krievu valodā — гав (gav) (lajat');
• angļu valoda — woof (to bark);
• zviedru valoda — vov (skälla).

Onomatopejas var attiekties ne tikai uz dzīvnieku pasaules skaņām, bet arī uz nedzīvu priekšmetu radītām skaņām ('bladāc' — krītošs priekšmets, 'vī' - kaucošas bremzes, 'tik-tak' - pulkstenis u.c.) vai cilvēku neverbālām skaņām ('khe-khe').

Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Onomatopeja" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli

Onomatopoēze ir tikusi daudz izmantota 20. gadsimta 30. gadu beigās Kārļa Staltes sastādītājā lībiešu valodas ābecē. Grāmatas teksta latviskā tulkojuma pielikumā tā ir tikusi atstāta gandrīz tāda pati kā lībiešu tekstā, atstājot tās interpretāciju lasītāja ziņā, piemēram:^[2]

• Kūip, dank, maizes ēdājs, kop, kop, kop!
• Māte pūš of, of, of!
• Mednieks, tas šauj pif, paf, pof!
• Tšītšōrputni, tšītšōrputni, nu ir laiks augšā celties, tšītšō, tšītšō.
• Tiņ, toņ, zemnieks, gara vīze kājā.
• Ūdens katlā vārās poķ, poķ, poķ. (Lībiešu ortogrāfijā poț, poț, poț.)

• Animal Sounds