Vecumdienas

Vecumdienas jeb seniora vecums ir pēdējais cilvēka dzīves posms un parasti raksturo to vecumu, kas tuvojas paredzamajam cilvēku dzīves ilgumam vai to pārsniedz. Nosaukumi un eifēmismi, kas parasti tiek izmantoti, lai raksturotu cilvēkus šajā vecuma grupā ir šādi: veci cilvēki, vecāka gadagājuma cilvēki, pensionāri, seniori.

Vecumdienās novērojama samazināta cilvēka spēja sadziedēt brūces vai traumas, kā arī ir izteikta ķermeņa novecošana. Zinātne par vecu cilvēku slimībām, to ārstēšanu un aprūpi saucas geriatrija.^[1] Lielākā daļa attīstīto Rietumu valstu vecumdienas uzskata par vecumu, kad persona ir pensionējusies, sākot no 62 līdz 67 gadiem. Vecums šajā diapazonā parasti ir prasība, lai persona kļūtu tiesīga piedalīties senioru sociālajās programmās.^[2] Taču izpratne par to, kas ir vecumdienas, ir ļoti atkarīga no situācijas konteksta un no valsts. Valstīs, kas nav Rietumu valstis, vecumdienas var sākties jau 40 gadu vidū vai vēlu 70 gados.^[3]

Tiek uzskatīts, ka vecumdienās ir ļoti svarīgi nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, kā arī trenēt savas mentālās spējas.^[4]